ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Jumta būšana jeb kā mums klājas?

Sniegavīru šogad ārā nav. Ja nu vienīgi dubļu pikas, kāda peļķe, kas attiecīgā kondīcijā var atgādināt cilvēka seju, un lieliskais lietus, kas visur seko. Ja gribi dabūt sev sniegavīru, nāksies improvizēt. ViAGars šajā semestrī ne vienu reizi vien radīja sniegu, tuksnešus, mutantu taureņus un citas dīvainības. Turklāt paspējām vētras laikā sameklēt jumtu prātiņam un sievu Vinnijam Pūkam. Bet par visu pēc kārtas.


Dažāda garuma sērkociņi

Rudenī šo studiju gadu sākām papluinītā sastāvā – negantā absolvēšana sev līdzi paņēma vairākus viagariņus (just kidding, prieks par diplomiem taču!), vēl dažiem karjeras mērķi gluži vienkārši neļāva atvēlēt laiku improvizācijai. 

Pirmā šī gada statuja - dzīvskultpūra "Rūdolfs"
Tomēr tas neliedza ViAGara resursiem izsīkt – jau septembra sākumā zāle pirmajā mēģinājumā piepildījās ar sparīgu soļu skaņu, jaunām sejām un svaigām domām. Ieradušies bija gan vecajie, gan jaunajie ar atšķirīgām esošām vai neesošām teātru pieredzēm. Īsa iepazīšanās un tehnikās iekšā!

Lai gan sastāvs ilgi nevarēja piezemēties un katrā mēģinājumā redzēt tās pašas sejas bija pagrūti, pastāvīgo biedru komanda drīz vien noskaidrojās. Protams, uz mēģinājumiem aicināti ir visi, kas vēlas mesties improvizācijā un kāpt uz lielākām un mazākām skatuvēm vai vienkārši padzīvot cita personāža ādā. 

Maza auguma priekšrocības
Viens vesels

Ieturot tradīcijas, arī šogad decembra pirmajā nedēļas nogalē mācījāmies gudrības improvizācijas teātra meistarklasēs. ViAGara veterāns un viens no bijušajiem vadītājiem Sandis Elsts ieveda garo formu pasaulē, kurā robežu ir tieši tik daudz, cik lietu, ko zina Latvijas ex-premjerministres kundze – gandrīz nevienas. Nepierasti, bet vajadzīgi!
Savukārt otrās meistarklases vadītāja Mairita Rosicka, improvizācijas teātra Tea Tree dibinātāja un stūrmane, skaidroja labas saspēles pamatus – kā ievīt attiecības, kā neturēties uz klišejām un kā vienot kolektīvu.
Lieki teikt, ka kolektīvs vienojās neilgi pēc meistarklasēm tajā pašā vakarā ar kopīgām galda spēlēm, kādu stiprāku limonādi un atklātām sarunām. Un atcerējās, ka jāuzņem kopbilde – meistarklasēs taču bija aizmirsies noknipsēties!

ViAGara luste Ceplī
Pirmais pārbaudījums jeb iespēja iesildīt Valmieras skatuvi bija ViAGara rīkotais brīvās improvizācijas vakars “Kur palicis jumts?”. Tas norisinājās dienu pēc meistarklasēm –  6. decembrī Tautas Harmonijas Centrā. Pasākumā piedalījāmies mēs paši, kā arī ViAGaru veterānu komanda, Valmieras Viestura vidusskola, improvizācijas teātris Ārprāts un stand-up mākslinieks Maksims Trivaškēvičs. Katram dalībniekam bija dotas ~20 minūtes un brīva priekšnesumu izvēle, kādā tehnikā vai formā spēlēt. Savukārt skatītājiem tas ļāva vieglāk iepazīt dažādu improvizācijas stilus. Pēc pasākuma skatuve pārvērtās par lielu pusdienu galdu ar gardām picām, kas sasildīja dalībnieku vēderus. Ņam! 

     
       

Cits medus pods

Ziemassvētkos neviens nedrīkst būt vientuļš – arī ne pasaku tēli. Tādēļ Vidzemes Augstskolas Ziemassvētku labdarības koncertā, kurā visi saziedoti līdzekļi nonāca Valmieras dzīvnieku patversmē, ViAGars pastāstīja un parādīja citu Vinnija Pūka dzīves aizkadru: to, kā lācis atrada savu sievu šovā “Vecpuisis” un ka laulātais pāris patiesībā bija lieli delfīnu fani, jo tieši to Ēzelītis un Sivēns uzdāvināja Pūkam kāzās!

       

Un, protams, ikgadējās impro puiku un meiteņu kopbildes pie egles!

  

ViAGara pirmais pusgads bijis ražīgs un lustīgs. Lai tāds ir arī nākamais – smieklu krampju nekad nevar būt par daudz! Priecīgus svētkus un tiekamies drīzumā, lieliskie!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru