Sniegavīru šogad ārā nav. Ja nu vienīgi dubļu pikas, kāda peļķe, kas attiecīgā kondīcijā var atgādināt cilvēka seju, un lieliskais lietus, kas visur seko. Ja gribi dabūt sev sniegavīru, nāksies improvizēt. ViAGars šajā semestrī ne vienu reizi vien radīja sniegu, tuksnešus, mutantu taureņus un citas dīvainības. Turklāt paspējām vētras laikā sameklēt jumtu prātiņam un sievu Vinnijam Pūkam. Bet par visu pēc kārtas.
Dažāda garuma sērkociņi
Rudenī šo studiju gadu sākām papluinītā sastāvā – negantā absolvēšana
sev līdzi paņēma vairākus viagariņus (just kidding, prieks par diplomiem taču!),
vēl dažiem karjeras mērķi gluži vienkārši neļāva atvēlēt laiku improvizācijai.
 |
| Pirmā šī gada statuja - dzīvskultpūra "Rūdolfs" |
Tomēr tas neliedza ViAGara resursiem izsīkt – jau septembra sākumā zāle pirmajā
mēģinājumā piepildījās ar sparīgu soļu skaņu, jaunām sejām un svaigām domām. Ieradušies
bija gan vecajie, gan jaunajie ar atšķirīgām esošām vai neesošām teātru
pieredzēm. Īsa iepazīšanās un tehnikās iekšā!
Lai gan sastāvs ilgi nevarēja piezemēties un katrā mēģinājumā
redzēt tās pašas sejas bija pagrūti, pastāvīgo biedru komanda drīz vien
noskaidrojās. Protams, uz mēģinājumiem aicināti ir visi, kas vēlas mesties
improvizācijā un kāpt uz lielākām un mazākām skatuvēm vai vienkārši padzīvot
cita personāža ādā.
 |
| Maza auguma priekšrocības |
Viens vesels
Ieturot tradīcijas, arī šogad decembra pirmajā nedēļas
nogalē mācījāmies gudrības improvizācijas teātra meistarklasēs. ViAGara
veterāns un viens no bijušajiem vadītājiem Sandis Elsts ieveda garo formu
pasaulē, kurā robežu ir tieši tik daudz, cik lietu, ko zina Latvijas
ex-premjerministres kundze – gandrīz nevienas. Nepierasti, bet vajadzīgi!
Savukārt otrās meistarklases vadītāja Mairita Rosicka, improvizācijas teātra
Tea Tree dibinātāja un stūrmane, skaidroja labas saspēles pamatus – kā ievīt
attiecības, kā neturēties uz klišejām un kā vienot kolektīvu.
Lieki teikt, ka kolektīvs vienojās neilgi pēc meistarklasēm tajā pašā vakarā ar
kopīgām galda spēlēm, kādu stiprāku limonādi un atklātām sarunām. Un atcerējās,
ka jāuzņem kopbilde – meistarklasēs taču bija aizmirsies noknipsēties!
 |
| ViAGara luste Ceplī |
Pirmais pārbaudījums jeb iespēja iesildīt Valmieras skatuvi
bija ViAGara rīkotais brīvās improvizācijas vakars “Kur palicis jumts?”. Tas
norisinājās dienu pēc meistarklasēm – 6.
decembrī Tautas Harmonijas Centrā. Pasākumā piedalījāmies mēs paši, kā arī
ViAGaru veterānu komanda, Valmieras Viestura vidusskola, improvizācijas teātris
Ārprāts un stand-up mākslinieks Maksims Trivaškēvičs. Katram dalībniekam bija
dotas ~20 minūtes un brīva priekšnesumu izvēle, kādā tehnikā vai formā spēlēt.
Savukārt skatītājiem tas ļāva vieglāk iepazīt dažādu improvizācijas stilus. Pēc
pasākuma skatuve pārvērtās par lielu pusdienu galdu ar gardām picām, kas
sasildīja dalībnieku vēderus. Ņam!
Cits medus pods
Ziemassvētkos neviens nedrīkst būt vientuļš – arī ne pasaku
tēli. Tādēļ Vidzemes Augstskolas Ziemassvētku labdarības koncertā, kurā visi
saziedoti līdzekļi nonāca Valmieras dzīvnieku patversmē, ViAGars pastāstīja un
parādīja citu Vinnija Pūka dzīves aizkadru: to, kā lācis atrada savu sievu šovā
“Vecpuisis” un ka laulātais pāris patiesībā bija lieli delfīnu fani, jo tieši
to Ēzelītis un Sivēns uzdāvināja Pūkam kāzās!
Un, protams, ikgadējās impro puiku un meiteņu kopbildes pie egles!
ViAGara pirmais pusgads bijis ražīgs un lustīgs. Lai tāds ir arī nākamais – smieklu krampju nekad nevar būt par daudz! Priecīgus svētkus un tiekamies drīzumā, lieliskie!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru