1. februārī Vidzemes Augstskolā notika Dižvakars – agrāk sauktās
atsvētības, kurās satiekas 4. kursa studenti, lai vēl pēdējoreiz atskatītos uz
bijušo un dotos finiša taisnē, pretī augstskolas pabeigšanai.
Pasākumā uzstājās arī viagariņi – Diāna un Lote, izspēlējot
slaveno ezīša un lācīša dialogu:
Ezītis: Cik tomēr ir labi, ka mēs esam viens otram!
Lācītis pamāja ar
galvu.
Ezītis: Tu tikai iedomājies: manis nav, tu sēdi viens un nav
ar ko parunāt!
Lācītis: Bet kur tu esi?
Ezītis: Manis nav.
Lācītis: Tā nemēdz būt.
Ezītis: Es arī tā domāju. ...bet pēkšņi manis pavisam nav. Tu
esi viens. Nu ko tu darīsi?
Lācītis: Iešu pie tevis.
Ezītis: Nu, muļķīts! Manis taču nav!
Lācītis: Tad tu sēdi pie upes un skaties uz mēnesi.
Ezītis: Arī pie upes manis nav!
Lācītis: Tad tu aizgāji kaut kur un vēl neesi atgriezies. Es
skriešu, pārmeklēšu visu mežu un tevi atradīšu!
Ezītis: Nē! Manis ne drusciņas nav. Saproti?
Lācītis: Ko tu man piesējies? Ja Tevis nav, tad arī manis
nav... skaidrs?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru